In Memoriam
Sāga par Varavīksnes Tiltu
„Tur - pašā debesu maliņā ir vieta, kuru sauc par Varavīksnes Tiltu. Kad dzīvnieks nomirst, sevišķi, ja viņš bijis ļoti mīlēts šajā dzīvē, viņš nokļūst uz Varavīksnes Tilta. Tur ir bezgalīgas pļavas un pakalni, pa kuriem mūsu draugi var skriet un spēlēties visi kopā. Tur ir barības, ūdens un saules gaismas pārpilnība. Un tur mūsu mīluļiem ir silti un ērti. Šajā vietā visi slimie un vecie dzīvnieki pārvēršas jaunos un enerģijas pilnos, tie, kuri guvuši traumas un sakropļojumus, atkal kļūst veseli un stipri. Laiks viņiem lido nemanāmi, ja vien mēs atceramies viņus savās domās un sapņos. Dzīvnieki tur ir laimīgi un apmierināti ar visu, izņemot vienu – katrs no viņiem ir aizgājis ātrāk un atstājis šajā dzīvē kādu, kurš ļoti dārgs viņam...
Uz Varavīksnes Tilta dzīvnieki skraida un bezrūpīgi spēlējas visi kopā. Bet tad pienāk diena, kad kāds no viņiem pēkšņi apstājas un uzmanīgi skatās tālumā. Viņa acīs iedegas uguns, bet ķermenis sāk drebēt no nepacietības. Pēkšņi viņš pamet savus biedrus, lido pāri smaragda zaļajai zālei, un kājas viņu nes arvien ātrāk un ātrāk. Viņš ir ieraudzījis Tevi! Un kad Tu un Tavs mīlulis beidzot satiksieties, jūs cieši, cieši apkampsieties laimē no tā, ka esat atkal satikušies un vairs nekad nešķirsieties. Viņš, laimes apmāts, laizīs Tavu seju, Tava roka atkal mīļi glāstīs viņa galvu. Un Tu vēlreiz ieskatīsies sava mīluļa uzticīgajās acīs, kurš tik ilgi bija pametis Tavu dzīvi, bet nekad nebija pametis Tavu sirdi. Tagad jūs varēsiet šķērsot Varavīksnes Tiltu kopā...”
(Autors nezināms)
Sāga par Varavīksnes Tiltu
„Tur - pašā debesu maliņā ir vieta, kuru sauc par Varavīksnes Tiltu. Kad dzīvnieks nomirst, sevišķi, ja viņš bijis ļoti mīlēts šajā dzīvē, viņš nokļūst uz Varavīksnes Tilta. Tur ir bezgalīgas pļavas un pakalni, pa kuriem mūsu draugi var skriet un spēlēties visi kopā. Tur ir barības, ūdens un saules gaismas pārpilnība. Un tur mūsu mīluļiem ir silti un ērti. Šajā vietā visi slimie un vecie dzīvnieki pārvēršas jaunos un enerģijas pilnos, tie, kuri guvuši traumas un sakropļojumus, atkal kļūst veseli un stipri. Laiks viņiem lido nemanāmi, ja vien mēs atceramies viņus savās domās un sapņos. Dzīvnieki tur ir laimīgi un apmierināti ar visu, izņemot vienu – katrs no viņiem ir aizgājis ātrāk un atstājis šajā dzīvē kādu, kurš ļoti dārgs viņam...
Uz Varavīksnes Tilta dzīvnieki skraida un bezrūpīgi spēlējas visi kopā. Bet tad pienāk diena, kad kāds no viņiem pēkšņi apstājas un uzmanīgi skatās tālumā. Viņa acīs iedegas uguns, bet ķermenis sāk drebēt no nepacietības. Pēkšņi viņš pamet savus biedrus, lido pāri smaragda zaļajai zālei, un kājas viņu nes arvien ātrāk un ātrāk. Viņš ir ieraudzījis Tevi! Un kad Tu un Tavs mīlulis beidzot satiksieties, jūs cieši, cieši apkampsieties laimē no tā, ka esat atkal satikušies un vairs nekad nešķirsieties. Viņš, laimes apmāts, laizīs Tavu seju, Tava roka atkal mīļi glāstīs viņa galvu. Un Tu vēlreiz ieskatīsies sava mīluļa uzticīgajās acīs, kurš tik ilgi bija pametis Tavu dzīvi, bet nekad nebija pametis Tavu sirdi. Tagad jūs varēsiet šķērsot Varavīksnes Tiltu kopā...”
(Autors nezināms)
